Vārds "māksla" tiek lietots saistībā ar dažādiem radošās izpausmes veidiem, piemēram, mūziku, literatūru, fotomākslu, deju, teātri u.c. Visbiežāk par to runā saistībā ar vizuālajām mākslām, piemēram, glezniecību, tēlniecību un grafiku. Tomēr par mākslu runā arī saistībā ar citiem mākslas veidiem, kas iedarbojas uz pārējām maņām, piemēram, mūzika iedarbojas uz dzirdi. Filosofijas nozare, kas nodarbojas ar jautājumiem par mākslu ir estētiku.
Tradicionāli jēdziens "māksla" tiek lietots, lai apzīmētu jebkādu prasmi vai meistarību. Nozīme mainījās Romantisma laikmetā, kad mākslu sāka uzskatīt par "īpašu cilvēka prāta spēju līdzās reliģijai un zinātnei".1
Mākslu mēs uztveram kā dzeju, prozu, mūziku, stāstus, bet vai piemēram, vai pietiks, ar to, ka naivi ceram, ka Hamlets būs gana labs tikai tāpēc, ka tas ir HAMLETS? Atbildot uz šo jautājumu sliecos meklēt atbildes dažādos sociālos slāņos, lai cik dīvaini neliktos tiem, kas zina, kas ir Hamlets, domāju, ka pietiks ar to ka tas ir HAMLETS, bet kā būs ar zemāko sociālo slāni, respektīvi tā sauktajiem ielu bērniem.
Praktiskie novērojumi liecina, ka bērni paaudžu paaudzēs aizvien biežāk pārņem vecāku ieradumus, diemžēl ne tikai labos, bet arī sliktos. Ja pavērojam, ko tad īsti redz „ielu bērni”? Norūpējušos vecākus, kuriem vienīgā rūpe labākajā gadījumā ir sagādāt pārtiku sev un saviem bērniem, bet es nevaru apgalvot, ka šis slānis nenovērtē to, kas ir māksla. …
