Filma sākas ar skaistiem dabas skatiem – iespaidīgiem, sniegotiem kalniem. Skan mūzika. Kadrā parādās mērkaķis. Auditorijā atskan smiekli. Jā, viņš ir jauks un komisks, bet… Tā taču ir Japāna! Karstie avoti un šie apbrīnojamie primāti, ko vēl šovasar redzēju zoodārzā! Kopš šī brīža apklusa smiekli un runas auditorijā. Es tos gluži vienkārši vairs nedzirdēju, jo biju jau citā realitātē. Līdz ar šī apsnigušā dzīvnieciņa parādīšanos kadrā, pārņēma dīvainas sajūtas. Šis ir visspilgtākais un emocionālākais brīdis visā filmā, kas mani, šķiet, pārņēma. Viņš gluži vienkārši tur sēž. Tomēr nepamet sajūta, ka arī kaut ko domā. Mēs nezinām ko un vai tas vispār varētu prātot, bet mierpilnā un domīgā izteiksme uzdzen skumjas. Tik bēdīgas šķiet viņa actiņas. Tad viņš tās piever it kā būtu ko atcerējies un tad atkal atver – tā ir tā pati pasaule, tas pats avots, tie paši kalni un viņš.…