Izlasot šo grāmatu no vienas puses man likās, ka tajā ir aprakstīts bērna skats uz pieaugušo dzīvi. Ir aprakstīti un raksturoti vairāki gadījumi un vairākas situācijas.
Jau pašā grāmatas sākumā tika norādīts, ka pieaugušo un bērnu pasaules uztvere krasi atšķiras (bērni redz ziloni iekšā čūskā, pieaugušie- nē). Tāpat secināju, ja bērni grib, lai pieaugušie viņus saprastu- ir jāpielāgojas viņu izpratnei par pasauli, un tad šis „pieaugušais” tevi uzskatīs par saprātīgu cilvēku.
Kā cilvēks rīkotos, ja ieraudzītu kaut ko pavisam neparastu- var teikt neiespējamu? Protams, ka vispirms pamatīgi brīnītos, būtu neliela šoka stāvoklī. Un ja šis brīnums kaut ko no mums grib, tad:„Kad noslēpums mūs pārāk satrauc, mēs neuzdrošināmies nepaklausīt.” Protams, jo mēs gribēsim uzzināt, kā ir iespējams kaut kas neiespējams!…