Ik dienas katram no mums nākas kontaktēties ar vairākiem desmitiem cilvēku. Tie ir mūsu radinieki, draugi, kolēģi, kursabiedri, kā arī sveši cilvēki. Tātad vispirms katrs cilvēks apgūst ikdienas runas prasmi, pēc tam – publiskās runas iemaņas. Publiskā runa ir ietekmēšanas līdzeklis un īpašs izteiksmes veids, ko pārsvarā izmanto skolotāji un lektori, kultūras darbinieki, ekskursiju vadītāji, aktieri, žurnālisti, politiķi, valstsvīri. Taču jebkura cilvēka piedalīšanās publiskos pasākumos (kuros nākas izteikties), diskusijās, pat atbildes lekciju pārbaudījumos praktiski nav iespējama bez publiskās runas apguves. Publiskā runa ir pakļauta tekstveides nosacījumiem, jo uzstājoties, doma izsakāma ne tikai atsevišķos teikumos, bet teikumu kopās, kuru uzbūvei jāatbilst tekstveides likumībām.
Atkarībā no sagatavotības pakāpes publiskās runas var iedalīt sekojoši:
ekspromta runa – improvizācija, iedvesmas brīdis;
uzrakstīta runa – sagatavota runa, kuras pilns teksts ir uzrakstīts un kura parasti tiek lasīta, vai ir iemācīta un tiek runāta no galvas (ja izvēlas šo variantu, tad ir jāiemācās runāt tā, lai rastos iespaids, ka runa vai vismaz sagatavotie piemēri ir spontāni);
sagatavota runa – runātājs lieto runas plānu vai konspektu, lai sekotu secīgi sakārtotām idejām un nenovirzītos no temata.
Runas veidu jāizvēlas atbilstoši katram konkrētam gadījumam. Reizēm izvēli jāizdara tieši pirms uzstāšanās, respektīvi, publiski jārunā bez īpašas sagatavošanās, bet tas nenozīmē, ka savu runu var nekontrolēt un nekopt, paļaujoties tikai uz situāciju. No galvas mācīties runas nav ieteicams, jo tad tās skan samāksloti. Labāk izstrādāt konspektu, plānu un pēc vadīt savu runu.…
