Mūsdienu filozofe Maija Kūle savā darbā „Eirodzīve” pievēršas ļoti daudzām, ja ne visām, dzīves jomām. It kā par Eiropu, bet ne tikai, it kā par mūsdienām, tomēr arī par pagātni un iespējamo nākotni. Viņa skaidro, ko sauc par dzīves formām, pievēršas mūsdienu principiem, dažādiem procesiem un visbeidzot – izjūtām tajā visā. Grūti raksturot darba saturu dažos teikumos, jo grāmata ir diezgan bieza un pārbagāta ar visdažādākajiem spriedumiem un pārdomām, bez tādas pilnībā skaidras satura līnijas – no tā uz to. Reizēm viņa atkārtoti pieskaras tēmām, tās vēlreiz uzsvērdama. Viņas skatījums uz mūsdienu Eiropu ir diezgan strikts un viņai, kā tas mēdz būt filozofiem, piemīt pārliecība par saviem vārdiem. Lasot ir jūtams viņas viedoklis par daudzām lietām.
Lai nu kā no „Eirodzīves” es guvu daudz atziņu. Sarežģīto terminu un garo teikumu, un daudzo ideju jūklī, ik pa brīdim parādījās kāds teikums vai frāze, kas bija pateiks kā naglai uz galvas. Varbūt brīžiem filozofes viedoklis par mūsdienām ir mazliet netaisns, par daudz kritisks un piekasīgs, tomēr viņa nenoliedzami saredz lietas, ko daudzi cilvēki mūsdienās par nožēlu neredz vai noliedz. Un ir lietas, kurās, manuprāt, viņai ir taisnība. Daudzas no lietām, kas viņu satrauc, kaitina, nomāc un liedz klusēt, to pašu dara ar mani. Piemēram, tas, ko viņa saka par mūsdienu literatūru: „Cik daudzi literāri sacerējumi skaitās mūsdienīgi tāpēc vien, ka tajos parādīts, ka ticība ir važas, cerības nav un mīlestība ir perversas attiecības.” Tā tiešām ir un tas ir tik muļķīgi, un tas nedrīkst palikt nenorāts. Tāpat: „Privātais pievāc publisko sfēru, iespiežoties tajā ar savām mājas, ķermeņa un seksa problēmām.”
…
