Komforta sajūtu nedaudz mazina arī sabiedrības šķelšanās nosacīti divās daļās – krieviski un latviski runājošajos. Neteiktu, ka man ir naids pret krievvalodīgajiem, bet ir diezgan nepatīkama sajūta, ja cilvēks, kas visu mūžu dzīvojis Latvijā vai, kura ģimene jau vairākās paaudzēs šeit dzīvo, pilnīgi neko nesaprot latviski. Paši lielā mērā arī pie tā esam vainīgi, jo piekāpjamies un izvēlamies runāt krievu valodā nevis uzstājam uz valsts valodas lietošanu. Protams, jo vairāk valodas pārzini, jo labāk tev pašam, tomēr gribētos no šiem cilvēkiem sagaidīt kādu cieņu pret valsti un tās iedzīvotājiem, kurā tie dzīvo, nevis klausīties nosodījumos: “Kā tu vari nezināt krievu valodu – kauns!”
Beigās varu izdarīt secinājumu, ka es lepojos un mīlu savu valsti, bet galvenokārt tas ir tās atrašanās vietas dēļ (jāpriecājas, ka mūs neskar dažādas dabas katastrofas – vulkānu izvirdumi, viesuļvētras, spēcīgas zemestrīces, cunami), to velšu dēļ, ko tā sniedz, to sajūtu dēļ, ko sniedz tautiskais mantojums, patriotisms, latviešu sasniegumi sportā, kultūrā, mākslā u.c. nozarēs. Neskatoties uz nepilnībām Latvijas pārvaldē un to izrietošajām sekām, es tomēr neesmu gatava pārcelties uz citu valsti. Varbūt esmu pārāk bailīga vai neuzņēmīga, varbūt pārāk stipri mīlu savu zemi, varbūt redzu vēl kādu cerību stariņu, bet vēlos palikt šeit savā dzimtenē un veidot ģimeni šeit. Jo galu galā aizbraukšana situāciju Latvijā neuzlabos un šeit palikušajiem arī īpaši nepalīdzēs.
…