Vai ētika ir zinātne?
Ētiski izteikumi ir vērtējoši. Tas ir neizbēgami, ja reiz ētika ir tā, kas mūsu prātos veido vērtīgo, labo, pareizo. Lai to noteiktu jānoskaidro arī, kas ir pretējie jēdzieni - nevērtīgs, slikts un nepareizs. Tā veidojas vērtību sistēma, zināma veida hierarhija. Taču šī hierarhija nav absolūta, stingri noteikta un nemainīga, jo dažādās sabiedrībās, dažādos laikos un vietās, dažādos apstākļos tā var mainīties. Tādejādi ētika nav zinātne, tajā nepastāv aksiomas. To, ka ētika nevar tikt uzskatīta par zinātni uzsver arī Vitgenšteins, kā argumentu minot to, ka ētika nerada jaunas zināšanas. Nudien, ētika drīzāk reflektē par cilvēka vērtību stūrakmeņiem, par parādībām, kuras mūsos vairāk vai mazāk apzinātas, taču vienmēr ir bijušas. Līdzīgi kā Platona idejas, kuras mēs neradām vis no jauna, bet gan „atceramies”, atrodam sevī uz līdzību pamata ar ideālo (balstoties Vitgenšteina uzskatos, varētu teikt, absolūto) pasauli.
Ētika ir pārpasaulīga, jo tā runā par netveramo, tomēr reizē ļoti pasaulīga, jo visur klātesoša. Šo klātesamību nosaka tas, ka ētika ir cilvēcības pamatos, spēja vērtēt, just līdzi, reflektēt par savu rīcību – tās ir dažas no īpašībām, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka un padara cilvēku par ētisku būtni. Ētika nav zinātne, tā ir mūsu domāšanas sastāvdaļa.
…