Paaudžu attiecības R.Blaumaņa lugā "Indrāni"

R. Blaumanis savus darbus ir rakstījis 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad Latvijā sāka intensīvi uzplaukt kapitālistiskās attiecības. Sevišķi spilgti tas atklājas R. Blaumaņa lugā „Indrāni”. Jaunā paaudze, ejot kopsolī ar savu laiku, cenšas neatpalikt no apkārtējās pasaules, kurā bagātība tiek iegūta jebkādiem līdzekļiem. Vecā paaudze, kuras morāles principi balstās uz Dieva baušļiem, tādu dzīvi nepieņem, un tuvu culvēku starpā rodas konflikt.
Vecais Indrāns ir labs saimnieks, prot strādāt un cenšas, lai ap māju būtu skaisti. Kad Līze atnāk un pastāsta par izdedzināto tābeles vidu, pats saimnieks iet aprunāties ar Noliņu: „Ap mūsu sētu stav vesela dārzs koku. No daža neiznāk i krietna malka. Vai tie tādēļ jāposta? Tīrumam vajag labuma, sētai košuma.”
Indrāna ritms ir nemainīgs: grūts, taču mierīgs darbs un pakļaušanās Dieva gribai. Vecais Indrāns ir pārliecināts, ka nelaimes „būs sods, kas jāpacieš”. Viņš grib, lai arī Edvarts turas pie tādiem uzskatiem.
Ar saviem ļaudīm vecais saimnieks prot uzturēt labas attiecības un prot novērtēt viņu darbu. Zelniņai grib uzšūt „jaunu kārtu”, jo meitene to pelnījusi. Noliņu stipri nerāj par viņa nedarbiem, pat māte pārmet vīram: „Es nesaprotu, ko tu vuņā tā esi iekodies. Priekš paša bērniem tev tik daudz pacietības nebija.”
Edvarts ir tipisks jaunās paaudzes pārstāvis, kurš kā viesuļvējs ielauzās mierīgājā Indrānu saimes dzīvē. …