Ovidijs – šis vārds skan kā skaista mūzika, kā dzejas rinda, kā literāra darba nosaukums... Man iepatikās šis vārds, tas mani aizrāva un apbūra. Man patīk, kā tas skan, tāpēc arī izvēlējos rakstīt tieši par šo senās Romas dzejnieku. Interesants un saistošs likās arī viņa apjomīgākā darba “Metamorfozas” nosaukums. Domas par pārvērtībām un to dziļāku izpētīšanu šķita kaut kas jauns un nebijis, tāpēc arī tik saistošs temats.
Vairāk uzzinot par izcilā dzejnieka likteni, tas mani ieinteresēja vēl vairāk. Bija žēl, ka tik izcilam dzejniekam, mīlošam vīram un visnotaļ unikālai personībai sava dzīve jābeidz tālu prom no mājām, trimdā, žēl, ka Ovidiju izsūtīja un ka Augusts bija tik nežēlīgs savā lēmumā dzejnieku neatbrīvot. Taču vislielākā nežēlība no Augusta puses man likās tas, ka viņš neizpildīja Ovidija pēdējo vēlēšanos – tikt apglabātam dzimtenē.
Visā visumā šis dzejnieks ir savdabīgs savā rakstīšanas stilā. Ne velti no viņa darbiem iespaidojies pat Šekspīrs. Tas tikai vēlreiz apstiprina faktu, ka nekas jauns kopš senās Romas laika nav izdomāts, un viss jaunais ir tikai labi aizmirsts vecais. Ovidijs ir retoriskā stila aizsācējs un tāds arī vienmēr paliks.…