Uz afrikāņu kultūru Voltērs raudzījās noliedzoši. Viņš apgalvoja, ka „šīm tautām nav pazīstama nekāda zinātne, nekāda māksla”. Viņš brīnījās par to, ka, „būdami tik lieli mūzikas cienītāji, viņi līdz šim nav varējuši izgudrot vijoli vai vismaz dūdu.” Šis, patiešām ir ļoti, nepamatots viedoklis, jo katrai tautai ir sava kultūra, kas citiem ir jārespektē, un afrikāņiem, nu dien, vijoli nevajag, tomēr, domāju, ka daži viņu mūzikas instrumenti ir sarežģītāki nekā vijole.
Parasti pētnieki pievērš uzmanību tam, ka 18. gs. eiropieša spriedumi par Āfriku nevarēja būt objektīvi zināšanu trūkuma dēļ. Līdz pat Napoleona kariem Āfrikai (izņemot Etiopiju) veltīto publikāciju skaits nepārsniedza 5 -7 % no visiem sacerējumiem par svešām zemēm. Nevar noliegt to, ka afrikāņu kultūras iepazīšanu kavēja informācijas trūkums. Taču šķiet, ka visvairāk to bremzēja tā laika apgaismotāju radītās ideoloģiskās shēmas, kuras vēl vairāk sašaurināja redzesloku.
Voltēra domas par Āfriku mūsdienu cilvēkam var noderēt tikai kā Eiropas metafora. Pārsteidz, ka gaišajām idejām par brālīguma un līdztiesīgumu no paša sākuma bijis sašaurināts darbības lauks un tās veidojušās rokrokā ar neprasmi saredzēt cilvēkus citu zemju iedzīvotājos, ar koloniālās politikas akceptēšanu.
…