Turklāt cilvēkiem ir tiesības uz dzīvi. Ja cilvēks ir gatavs maksāt papildus, lai glābtu savu dzīvību, ir neētiski viņam to aizliegt. Tā ir aizliegšana cilvēkam dzīvot. Ja slima cilvēka vienīgais glābiņš ir orgānu transplantācija, viņš ir gatavs atteikties no daudzkā, lai pie tā tiktu. Pat ja nāktos izdot lielas naudas summas, cilvēks zinātu, ka ir spējis ietekmēt notikumu gaitu, nevis viņam ir nācies bezpalīdzīgi gaidīt un cerēt uz kāda labvēlību. Tā ir iespēja arī iesaistīties slimā cilvēka tuviniekiem, kuri iespējams nevar palīdzēt, ziedojot savu orgānu nesaderības vai slikta veselības stāvokļa dēļ, bet viņi var palīdzēt, materiāli atbalstot orgānu iegūšanu un transplantāciju. Tādējādi apmierināts ir gan cilvēks, kurš ir izveseļojies, gan tuvinieki, kuri ir palīdzējuši, gan arī orgāna devējs, kuram ir dota iespēja nopelnīt naudu, neizdarot nevienam neko sliktu.
Ja orgānu tirdzniecības atļaušana nozīmē cilvēku glābšanu, tad neētiski būtu tieši pieļaut cilvēku nāvi, ja pastāv reālas iespējas iegūt orgānus un tos transplantēt. It īpaši, ja orgānu tirdzniecība atbilst gan orgānu saņēmēja, gan orgānu devēja ētiskajām normām. Tā, manuprāt, ir uzskatāma par cilvēka personīgo izvēli, kā rīkoties ar orgāniem, bet valsts un sabiedrības pienākums ir tikai noteikt procedūras un nosacījumus, kādā veidā šī tirdzniecība ir veicama un kuros gadījumos tā ir pieļaujama, iekļaujot noteikumus par cilvēku dzīvības draudu apzināšanu un risku izskaidrošanu, lai iesaistītās puses apzinātos šīs tirdzniecības nopietnību un atšķirību no parastas iepirkšanās veikalā.
…