Gan ārstēšanas laikā, gan pēc tās ir svarīgi pacientu kaut kā nodarbināt, lai viņš spētu kontaktēties ar citiem un neiegrimtu depresijā, kas ir viena no biežāk sastopamākajām problēmām onkoloģiajs pacientiem. Pacients jāmudina pēc iespējas vairāk brīvā laika pavadīt ar ģimeni un draugiem, kopīgi ar tiem piedalīties kādos pasākumos. Vienmēr jāatceras, ka ģimenes ir galvenais un svarģākais resurss rehabilitācijas procesā. Būtiska loma ir arī kādam vaļaspriekam. Tas lieliski palīdz relaksēties un novirza prātu no drūmām domām. Labi ir iesaistīties kādā organizācijā, kas ir domāta onkoloģiskiem pacientiem. Pats galvenais ir pacientam pašam sevi saudzēt un nenokraut ar liekiem pienākumiem un darbiem.
Sociālās rehabilitācijas procesā ir jāveido un jāiedrošina pacientam darboties pašam, būt patstāvīgākam. Jo mazāk mēs uzsvērsim pacienta nevarību, jo labāk. Optimāli būtu līdzsvarot rehabilitētāja un aprūpes personāla rūpes un pacienta paša rūpes par sevi un savu dzīvi. Ieilgusi pārmērīga aprūpe pacientā var radīt „ieiešanu savā slimībā un nevarībā” un nevēlēšanos atveseļoties. Tādēļ būtiski ir iedrošināt pacientu pašam rūpēties par sevi, ciktāl to atļauj viņa veselības stāvoklis, paslavēt viņu par jebkurām pozitīvām pārmaiņām. Svarīgi ir būt klāt pacientam arī tad, kad viņš sāk atkopties, jo vēzis ir hroniska slimība un pametot pacientu tas var radīt viņam emocionālu stresu un slimība var progresēt. Ieteicams pret slimnieku izturēties tā, it kā šīs slimības nemaz nebūtu, jo tā pacientam radīsies cerība, ka viņš būs vesels un cerība ir liels stimuls pacientiem gan ārstēšanās procesā, gan rehabilitācijā.
…
