O.Vācieti es iepazinu pavisam sen, bērnībā. Atceros kādu vīru ar mākslinieka beretīti galvā un ar šo cilvēku man saistījās dažādi dzejolīši, kurus kāds bija lasījis priekšā. Vēlāk televīzijas ekrānos parādījās sirsnīgā multiplikācijas filma - par astoņiem kustoņiem, par to, ka reiz viss bijis pavisam savadāks. Par to, ka reiz cilvēki lidojuši un par to, kā vilciņš iet vakara pastaigā gar krastmalu un lūkojas debesīs.
Tagad Vācieti izjūtu kā kaut ko daudz lielāku nekā bērnībā. Toreiz es pat nezināju, ka viņa dzejā dominē paradoksālas, ačgārnas, izdomas bagātas situācijas, kurās akcentētas bērna psihei interesantas, jaunatklājamas emocijas - drosme, bailes, izbrīns, aktivitāte, vienlaikus uzsverot tādas vērtības kā ģimene, mājas, draudzība, atbildība. Toreiz viss bija daudz vienkāršāks.
Šodien, lasot Vācieti, saprotu, cik daudz viņš pateicis no tā, kas svarīgs arī man.…