Pats Ojārs Vācietis ir teicis: “Kad man prasīja, lai es formulēju, kas ir dzeja, es teicu, ka dzeja ir vārdiska mūzika.” Es sevi saucu par labas mūzikas cienītāju, manā dzīvē mūzikai ir liela loma, bet šīs vārdiskās mūzikas lomu apzinājos tikai šodien, paņemot rokā dzejoļu krājumu, kurš galu galā mani “saspēra” gabalos gluži kā zibens – “Zibens pareizrakstība”. Šis 1980. gadā veidotais izdevniecības “Liesma” O. Vācieša dzejoļu krājums manās rokās nonāca izmisuma brīdī, varbūt tādēļ, lasot dzejoli pēc dzejoļa, man likās, ka šis krājums ir lirikas lirika, kaut kas augstāks, cēlāks, vērtīgāks par iepriekš lasīto, kaut kas gandrīz vai dievišķs, apbrīnojams. Viss tik tiešs, balts ir balts un melns ir melns, viss pateikts tādiem vārdiem, kuriem nav ne ko pielikt, ne ko atņemt. “Meistars! Ojārs Vācietis ir īsts lirikas meistars!” mana sirds pārsteigumā izsaucās. Tas bija kas jauns priekš manis. Es esmu spītīga un savā spītībā sev visu laiku teicu – man nepatīk viņa dzejoļi, es mūžīgi palikšu uzticīga Imanta Ziedoņa dzejai. Nekas nevar būt labāks par “Motociklu” un “Kā svece deg!”. Nu vairs nezinu, kas ir labāks. Iespējams, ka nemaz nav labākā vai sliktākā - ir Ojāra Vācieša dzejoļu krājums “Zibens pareizrakstība” – mans glābšanas riņķis. Izlasot dzejoli “Mīlestība”,man gribas teikt: “Ak, šis nebeidzamais romantiķis.” Māksla, augstākā māksla atrast šādus vārdus:
“Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
kad, kopā sakusušas,
debesis un zeme zied
un tur pa vidu
jūsu mīlestība nāk.” (“Mīlestība”)…