Ojāra Vācieša dzejas krājuma "Melnās ogas" analīze

Ojāra Vācieša dzejas krājuma „Melnās ogas” analīze.

Ojārs Vācietis ir izcils latviešu dzejnieks, kurš savos darbos ir ievijis visas pasaulē sastopamās krāsas un izjūtu variācijas. Savdabīgumu viņa dzejai piešķir tas, ka katrā pantā un rindiņā ir ielikta daļiņa no viņa paša būtības un viņa dzīves uztveres.

1.Dzejas krājuma „Melnās ogas” motīvi.
Šajā dzejas krājumā saskatīju ļoti daudz dažādus motīvus. Man šķiet, ka tajā visspēcīgāk izpaudās mīlestības motīvs, gan tās, kas rodas un pastāv starp diviem cilvēkiem, gan tās mīlestības, ko jūtam pret vietu, kurai mēs piederam un kura mums nozīmē ļoti daudz. Dzejolī „Prologs” Ojārs Vācietis sev uzdod jautājumu, kāpēc sēj starp kartupeļiem magones, un uz to pats arī atbild:
„Tāpēc mīlestība ir starp cilvēkiem,
Tāpēc sēj starp kartupeļiem magones.”
Manuprāt, šīs sarkanās lauku puķītes ir simbols spēcīgākajām jūtām uz pasaules, tās ir kā mazas uguntiņas, kas spēj augt pat vienkāršā augsnē un iespiesties ikkatrā brīvā vietā. Magones piešķir skaistumu laukam, bet mīlestība atnes krāsainību un neaprakstāmas sajūtas dzīvei. Dzejolī „Dod savu spēku!” Vācietis parāda, ka jāprot ir dod, nevis tikai grābt sev, jo ne mīlestībā, ne cilvēcīgumā nav vietas mantkārībai. Vislabāk man patika dzejolis „Tu guli manās rokās”, jo tajā skaistākās jūtas izpaužas maigumā, klusumā un vēlmē pasargāt.…