Normatīvais tiesību akts ir tiesību akts. kas satur tiesību normas. Pastāv arī normatīvi akti, kuri nesatur tiesību normas.
Pastāv šādi normatīvo aktu veidi:
Konstitūcija ir valsts pamats. Konstitūcija satur sabiedrību regulējošas normas. Likumdevējvara, izpildvara un tiesu vara ir padotas konstitūcijai kā augstākajai nacionālajai tiesību normai. Konstitūcijas normatīvi saistošais spēks neattiecas tikai uz publiskās varas nesējiem un izmantotājiem. Konstitūcijas atsevišķas normas var nepastarpināti piešķirt tiesības un uzlikt pienākumus ari privāttiesisko attiecību dalībniekiem. Bez tam konstitūcijā nostiprinātajām pamattiesībām ir īpaša nozīme privāttiesiskajās attiecībās, jo tās palīdz konkretizēt nenoteiktos tiesību jēdzienus un ģenerālklauzulas. Konstitūcija ir juridiskā spēka ziņā augstākais nacionālais tiesību avots un tiesību akts.
Likumi. Likumam formālā nozīmē ir ļoti liela nozīme valsts pārvaldē. Likums ir ari politisks instruments. Likumiem ir jāregulē tipiskas dzīves situācijas vispārēji un abstrakti. Tomēr likums nav tikai abstrakta vispārēja norma, kas attiecas uz nenoteiktu skaitu personu un piemērojams nenoteiktu skaitu reižu. Likums nosaka valsts un sabiedrības kopīgo finansējuma modeli un prioritātes (budžeta likums). No tiesiskas valsts principa izriet prasība par likumu skaidrību un noteiktību. Tiesību normas, kuras ir neskaidras, nesaprotamas, vārdiski pārāk garas un nenoteiktas, nesasniedz to mērķi. Tiesību normu sistēma, kurā normu adresāts neorientējas, noved pie tiesiskās nedrošības. Tiesiskā drošība prasa orientēšanās drošību. Tas panākams tikai ar skaidriem, viennozīmīgiem un noteiktiem likumiem.
Noteikumi. Arī noteikumi satur vispārējus abstraktus tiesību priekšrakstus. Noteikumus izdod izpildvara, pamatojoties uz likuma pamata. Tādējādi tiek nošķirta likumdevējvara no izpildvaras. …