Daiļdarba sižets ir nesazarots un maksimāli lakonisks. Katrai attēlotajai atmiņu ainai, ir milzu nozīme galvenā rakstura atklāsmē. Stāstā ekspozīcija ataino darbības norises vietu Vanetenu, ļauj noprast, ka darbības laiks ir agrs rudens rīts, un iepazīstina lasītāju ar stāsta varoni un viņa ģimeni. Darbība aizsākas ar brokastu laiku uz piemājas terases. Darbība attīstās, aprakstot tēla dienas gaitas, atmiņu uzplaiksnījumus un dzīves pārdomas, līdz kulminācijai, kad vecais vīrs pēc ilgiem gadiem nejauši izdzird latviešu valodu autoostā un saprot, ka šī iespējams, ir pēdējā reize, kad viņam būs iespēja to dzirdēt. Stāsta atrisinājumā galvenais varonis samierinās ar savu tagadējo dzīvi atvadoties gan no dzimtes, gan slimās sievas.
Daiļdarba valoda ir daudzveidīga un krāšņa. N.Ikstena tekstā lietojusi gan svešvārdus, piemēram, dodžs (no angļu val. `dodge`), kas ir populāra Ziemeļamerikā ražota automašīnas marka, gan frāzes vācu valodā (Komm, Bagar, komm) . Stāstā pārsvarā lietota literāra valoda, bet vietumis parādās arī kāds sarunvalodas vārds un vecvārds. Rakstniece izmantojusi deminutīvus (terasītes , saišķīti , turziņu, taksīti ) un epitetus „lielais, melnais runcis ” un „mehāniski ēd” . Stāstā lietotas arī metaforas, piemēram, „iekšējā balss truli runā” un „vējš sanesa vārdus ”. Bez iepriekš minētiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, stāstā atrodams arī kāds frazeoloģisms „zelta rokas” un salīdzinājums „smadzenes kā trunoša rudens lapa”.
Prozas darbs ir ārkārtīgi tēlains un tajā ir liela nozīme valodai. N. Ikstena ar māksliniecisko līdzekļu palīdzību, ataino latviešu valodas bagātību un krāšņumu, kas izpaužas caur galvenā varoņa iekšējo monologu. Stāsta valoda parāda, ka visprecīzāk un spilgtāk sajūtas iespējams raksturot un izteikt dzimtajā valodā, kas arī izskaidro galvenā varoņa uzticību mātes valodai .
…
