Zenta Mauriņa ir latviešu filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja. Šo eseju būtību veido dažādu skolu un virzienu atziņu sakopojums un kritisks skatījums, brīva izvēle un intuīcija. Zenta Mauriņa pievērsusies galvenokārt izcilām personībām, romantiski noskaņotiem autoriem, kuri garīgās pasaules daudzšķautnainību parasti idealizē. Z. Mauriņai ir unikālas kultūras zināšanas, prasme salīdzināt, konfrontēt, secināt, organizēt domas un izteikties skaidrā, aforismiem bagātā valodā. Trimdas laika dzejā Z. Mauriņa raksta par indivīda spējām barbarisma apstākļos saglabāt ētiskumu un kultūru. J. Stradiņš par Z. Mauriņas esejām saka: „Eseja ir spārna vēziens, putna lidojums, divsaruna, skaists koka zars; tā pieder mirklim un mazliet arī mūžībai.”
Mazā tauta – latvieši daudzus gadi tūkstošus ir arāji, bet barbari un kolonizatori vienmēr ir to centušies pakļaut. Spītīgi un izturīgi mūzu senči ir cīnījušies par brīvību, un posts un verdzība gadsimtus ilgi valdīja mūsu zemē. Latvija ir šķelta un dalīta. Gan poļi, gan vācieši, gan krievi, gan zviedri cīnījās savā starpā un piespieda arī mūsu tautu cīnīties, brālim nokaut brāli.…