No Livonijas līdz mūsdienām jeb pārdomas par latviešu rakstu un literārās valodas attīstības ceļu

Viņš ticēja, ka latviešu valodai ir apslēpta bagātībā, šī nostāja parādās arī A. Kronvalda teiktajā: “Mums vajaga gan dažu jaunu vārdu iztaisīt un pieņemt; tas tiešām tiesa. Bet vispirms mums vajaga savu tagadējo valodu dziļi jo dziļi pazīt un izprast [..], lai neklūpam, negrēkojam pret savas valodas likumiem, pret viņas garu". Savukārt jaunlatvietim Jurim Alunānam ir liela nozīme latviešu laicīgās dzejas un literārās valodas attīstībā. Šādu sasniegumu jaunlatviešu darbībā ir bezgala daudz, daži ir mazāk zināmi, taču daži ir ļoti labi atpazīstami arī mūsdienās.
Kulminācija notiks pavisam drīz – šādi es gribētu raksturot latviešu valodu 20. gadsimta priekšvakarā. Valoda bija nepārtrauktas attīstības stadijā, un virsotne vēl netika sasniegta, taču viss mainījās 1898. gadā, kad tika publicēts Raiņa un Aspazijas kopdarbs, pasaules klasiskās literatūras šedevra “Fausts” tulkojums. Tieši šis notikums, manuprāt, parādīja latviešu valodas visaptverošo bagātību tādā veidolā, kāds tas ir pazīstams arī mūsdienās. Šāds sasniegums, neapšaubāmi, pierāda, ka latviešu valodas transformācija ir brīnišķīgs un unikāls piemērs tam, cik neatlaidīga un čakla ir latviešu tauta. Valoda bija, ir un būs nezūdoša vērtība, kuru mums jānodod un jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
…