Savu darbu “Ecce homo” Fridrihs Nīče sarakstīja 1888. gada rudenī, neilgi pirms pēdējās saslimšanas. Savā darbā es izpētīšu Nīčes dzīvi un tās atspoguļojumu viņa paša grāmatā “Ecce homo”, kurā viņš atskatās uz visu savu pagājušo dzīvi, analizēdams savu izaugsmi un daiļradi. Viņš pats par šo grāmatu raksta:
“Šajā pilnīgajā dienā, kad viss nogatavojas un ne tikai vīnogas top brūnas, man tieši iznāca uzmest saules mirkli savai dzīvei: es redzēju atpakaļ, es redzēju tālumā, nekad nebiju redzējis tik daudz un tik labas lietas vienā reizē. (..) Visu vērtību pārvērtēšanas pirmā grāmata. (..) Un tā nu es sev stāstu savu dzīvi.”
Fridrihs Vilhelms Nīče dzimis 1844. gada 15. oktobrī Saksijā. Viņš bija mācītāja dēls, kura senči arī bija garīdznieki, kas dzīvoja Polijā. Reformācijas laikā viņiem bija jāpiedzīvo vajāšanas, tādēļ Nīču dzimta pārcēlās uz Vāciju. Lai gan Fridrihs nekad nebija bijis Polijā, viņš jau no bērnības apzinājās, ka viņā rit poļu asinis.
“Šī divkāršā pieredzējumu virkne, šī pieejamība šķietami šķirtām pasaulēm manā dabā atkārtojas jebkurā aspektā – esmu dubultnieks, bez pirmās man vēl ir arī “otrā” seja. Un varbūt arī vēl trešā... (..) Un tomēr mani senči bija poļu aristokrāti: man no turienes ķermenī daudz rasu instinktu.”
Nīče ļoti lepojās ar savu izcelsmi:
“Poļus ne velti dēvē par francūžiem starp slāviem.”
Taču, cildinot poļus, Nīče vienlaikus krīt arī citā galējībā. Viņš no visas sirds noniecina cittautiešus, īpaši vāciešus. Fridrihs nopeļ gan viņu tradīcijas, gan kulināriju, gan izglītības sistēmu. Dažviet savā grāmatā “Ecce homo” viņš par tiem izsakās kā par necilvēkiem, zvēriem, reizē parādot savu daudzkārtējo pārākumu pār viņiem:
“Ciktāl Vācija sniedz, tā samaitā kultūru. (..) Tādam kāds esmu, savos visdziļākajos instinktos svešs visam, kas vācisks, tā ka jau vācieša tuvums vien palēnina manu gremošanu. (..) Vāciešiem trūkst jebkāda priekšstata par to, cik vulgāri viņi ir, bet tas ir vulgaritātes superlatīvs – viņi pat nekaunas, ka ir tikai vācieši”
Agri Fridrihs iemācījās klavierspēli un drīz vien atklājās viņa komponista talants. Par godu saviem poļu senčiem viņš sacerēja virkni mazurku. Jau no bērnu dienām Fridrihs bija ļoti nopietns un nosvērts, tādēļ visi apkārtējie viņu cienīja. Nīče uzskatīja, ka kaut ko sasniegt var tikai ar disciplinētību un rūpīgu darbu:
“Katrs sasniegums, katrs solis uz priekšu izziņā izriet no drosmes, no stingrības pret sevi, no tīrīguma attiecībā pret sevi... “
No Rekenas ciemata Nīčes tēvs tika pārcelts strādāt par mācītāju Naumburgā, taču 1849. gadā viņš mira. Mazajam Fridriham bija tikai 5 gadi. Nīče centīgi mācījās slavenajā Pfortas vidusskolā. Īpaši viņam patika mācīties klasiskās vērtības – grieķu valodu, vēsturi, filosofiju un literatūru. Jau desmit gadu vecumā Nīče rakstīja dzejoļus un nelielus tēlainus apcerējumus kā arī vienu lugu, kuru pats arī uzveda. Izglītību viņš turpināja vispirms Bonnas augstskolā, pēc tam – Leipcigas augstskolā. Viņš studēja filoloģiju. Leipcigā viņam piešķīra doktora grādu pirms viņš vēl bija beidzis šo augstskolu, jo Fridrihs izrādījās ļoti talantīgs un gudrs audzēknis. Tur viņš iepazinās ar R.Vāgneru, kura mūziku un personību viņš gandrīz vai dievināja:
“Šeit, kur es runāju par manas dzīves atpūtām, man nepieciešams vārds, lai izteiktu pateicību par to, kas mani tajā atpūtinājis neapšaubāmi visdziļāk un vissirsnīgāk. Pilnīgi nepārprotami tā bijusi intīmākā saskarsme ar Rihardu Vāgneru.”
Taču vēlāk, kad Vāgners bija kļuvis populārs visā Eiropā, Nīče atklāja viņā daudz ļoti negatīvu rakstura īpašību, un ātri vīlās Vāgnerā. Vispirms Nīči satrieca tas, cik Vāgners bija vāciskojies. Bet pēdējais trieciens bija šāds:
“Neticami! Vāgners bija kļuvis dievbijīgs”
…
