Pēc Otrā pasaules kara pasaulē nostiprinājās koncepcija, ka indivīdam ir starptautiskās juridiskās personas raksturs. Tādējādi starptautisko tiesību virsnormas fizisku personu statusa jautājumos vispirms meklējamas starptautiskos līgumos, kas regulē iedzīvotāju jautājumus, kuros ietilpst arī pilsonības jautājums.
Konkrētas valsts iedzīvotāju kopumu veido valsts pilsoņi, pastāvīgie iedzīvotāji un personas, kurām atļauts valsts teritorijā uzturēties noteiktu laiku.
Pilsonis ir persona, starp kuru un viņa valsti pastāv laikā un telpā noturīga juridiski politiska saite, kam raksturīga pilsoņa uzticība savai valstij, kā arī augstākais iespējamais citu pienākumu un tiesību kopums starp viņu un viņa valsti.
Pastāvīgo iedzīvotāju – nepilsoni no pārējiem nepilsoņiem atšķir tas, ka viņam ir dotas tiesības pastāvīgi, respektīvi, neierobežotu laiku, dzīvot dotajā valstī. Galvenā pastāvīgo iedzīvotāju atšķirība no pilsoņiem viņu tiesiskajā statusā ir tā, ka viņu politiskās tiesības valstī ir ierobežotas.
Starptautiskajās tiesībās vissvarīgāk ir noskaidrot konkrētas personas valstisko piederību. Savukārt personas tiesiskais statuss (pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs) viņa valstī ir valsts iekšējo tiesību jautājums.1…