"Nekāp debesīs, ka nepaslīd kāja" L.Žukovickis

Debesis katram ir citādākas. Citam tās ir zilākas, citam pelēkākas, vēl kādam augstas vai tieši otrādi – zemas. Cik dažāda ir katra izdoma, tik interesantas ir viņa debesis.
Tad nu par to kājas slīdēšanu – vai kāds ir iemācījies staigāt bez krišanas? Diezin vai. Bet staigāt tomēr gribās. Un mācībnieks cenšas un iemācās staigāt. Kad esi iemācījies staigāt – cik ilgi staigāsi pa zemi? Jākāpj debesīs. Te ir liela dažādība – kādu debesīs uzved ar lidmašīnu, cits uzjāj ar zirgu, bet parastie mirstīgie rāpjas vien augšā paši ar saviem niecīgajiem spēkiem. Kad esi ticis līdz pusei, tavas kājas ir nedaudz nogurušas, toties krietni vien stiprākas nekā uzsākot garo ceļojumu uz debesīm. Tomēr daudzi jau simts metrus pirms puses paskatās uz augšu un, nepacietības pārņemti, kāpj atpakaļ uz leju. Mājās var teikt: “Kāja paslīdēja un nokritu lejā, bet mēģināšu vēlreiz.” Viens to dara, otrs nē. …