Filozofijā cilvēka nāve tiek skatīta nevis, kā dabisks, bet gan kā sociāls fenomens, kas pieprasa racionālo uztvēri un domāšanu. Antīkā filozofijā tika pieņemts viens no pirmajiem mēģinājumiem, uz racionāla pamata, samierināt individuālo apziņu ar paša nāves neizbēgamību. Šīs mēģinājums iemiesojās divās koncepcijās, kas piedāvāja atbrīvoties no nāves bailēm:
- Sokrāta – Platona,
- Atmistu – stoiķu filozofijas mācība par esamības struktūras problēmām.
Sokrāta – Platona „Teorijā” apgalvots par cilvēka sastāvdaļas – dvēseles nemirstību. Nāve tika domāta kā mūžīgi dzīvojošas dvēseles atdalīšanos no mirstīgas miesas. Nāves bailes tiek pārvārētas ar prāta palīdzību filozofijas ceļos, tā kā „cilvēks, kurš…veltīja filozofijai visu savu mūžu, pirms nāves ir modrs un cerības pilns kā aiz kapa malas iegūs dižāko svētlaimi” – SOKRĀTS.
Atmistu – stoiķu mācība noņem nāves bailes caur nāves atzīšanu par dabisko un likumsakarīgu dzīves faktu, no kura nav jābaidās, jo nav iespējams to izjust. Saskaņa ar EPIKŪRU: „ar cilvēka nāvi dvēsele sadalās atomos un cilvēkam viss ir vienaldzīgs, jo viņš neko nejūt”.
…