Turpretī Dienvidslāvijas zaudējumi bija daudz lielāki un ir skaitāmi tūkstošos. Dienvidslāvijā starp bojāgājušajiem bija gan karavīri, gan civilie iedzīvotāji. 1949.gada Ženēvas konvencijā par civilpersonu aizsardzību kara laikā ir noteikts, ka karadarbības laikā ir aizliegts pielietot agresiju pret „personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā personām no bruņoto spēku sastāva, kuras nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās sakarā ar slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu”. Kā arī, ja ir ievainoti starp civiliedzīvotājiem, tad ir jāsniedz palīdzība. Bez tam, lasot publikācijas, tika atklāta informācija, ka dažreiz NATO kļūdaini bombardēja civilo iedzīvotāju vai bēgļu kolonnas. Līdz ar to, ir pamats uzskatīt, ka NATO bija pārkāpusi arī Ženēvas konvencijā par civilpersonu aizsardzību kara laikā prasības.
Joprojām pastāv strīdi par munīcijas veidu, kurš tika pielietots bombardēšanas laikā. Šajā sakarā kara gaisa spēkiem, protams, jāievēro arī 1981.gada Konvencijas par konkrētu parasto ieroču veidu, kurus var uzskatīt par tādiem, kas rada pārmērīgus bojājumus vai kuriem ir neizmeklējoša iedarbība un trīs tai pievienoto protokolu noteikumi. I protokols aizliedz lietot jebkurus ieročus, kam ir tādas šķembas, kuras nevar atrast ar rentgenu, īpaši, ja šādas bumbas pielieto pret civiliedzīvotājiem vai civiliedzīvotāju bieži apdzīvotos rajonus. Pie šādiem ieročiem piederēja kasešu – plastmasas lodīšu bumbas. Šis konvencijas II protokols aizliedz lietot arī tā saucamās “pārsteiguma mīnas“ sadzīves priekšmetu vai rotaļlietu veidā. III protokols aizliedz pielietot līdzekļus pret civiliedzīvotājiem. Skatoties uz diezgan lielo civilo iedzīvotāju skaitu un bombardēšanas efektivitātes līmeni, var izdarīt secinājumus, ka tomēr bombardēšanas laikā tika pielietoti aizliegti līdzekļi.
…
