Esejas mērķis ir apzināt un izskaidrot problēmu, kura rodas, ja ģimenē tiek lietotas narkotikas, šajā gadījumā, ja narkotiku lietotājs ir pusaudzis, kā arī parādīt sociālā darbinieka lomu šādas problemātikas risināšanā.
Vispirms par pašu ģimeni, kuru ir skārusi šāda problēma. Tēvs un māte strādā pietiekami labi atalgotus darbus. Ģimenē ir četri bērni, visi dēli. Dzīvo skaistā mazpilsētā jaukā privātmāju ciematā. Apkārt ir skaista daba, upe netālu, dzīve rit mierīgi savu gaitu. Varētu pat teikt, ka paradīze zemes virsū. Un šādā vidē dzīvo galvenais varonis. Viņš ir piecpadsmit gadus vecs pusaudzis, mācās pamatskolā, dzied korī un brīvajā laikā ar draugiem pa mežiem spēlē „kariņus”. Taču viņš ir narkotiku lietotājs. Kā viņš par tādu kļuva? Savu bērnību šis pusaudzis, veselības problēmu dēļ, pavadīja ārstniecības iestādē. Ticis no tās ārā, viņš alka pēc vecāku mīlestības, taču nemācēja pats savas jūtas izrādīt, kā rezultātā vecāki nepievērsa viņam nepieciešamo uzmanības daudzumu. Viņš sāka meklēt veidus kā pievērst sev vecāku uzmanību. Vispirms skolā izdarīja dažādus nejaukus darbus, bet tam bija īslaicīgs rezultāts.
Vajadzēja kaut tādu, kam nepieciešama pastāvīga vecāku uzmanība. Maz pamazām viņš sadraudzējās, ja tā var teikt, ar sava vecuma pusaudžiem, kuriem bija līdzīga rakstura problēmas un kuri parādīja, kas ir psihotropās vielas un kādu iespaidu tās atstāj uz vecāku uzmanību. Un šis iespaids arī bija nepieciešamās uzmanības nodrošinātājs attiecībās ar vecākiem. Vienreiz, otrreiz un viņš ātri saprata, ka vecāku uzmanību var iegūt šādā veidā. Un tādā veidā arī sākās šī problēma, proti, atkarība no psihotropajām vielām. …
