Napoleons I Bonapards – ievērojama personība gan Francijas, gan Eiropas, gan arī pasaules vēsturē. Veiksmīgi kāpis augšā pa militārās karjeras kāpnēm, kur sākumā viņš bijis artilērijas virsnieks, pēc tam brigādes un vēlāk divīzijas ģenerālis un beigās – armijas virspavēlnieks, viņš sevi kronē par Francijas imperatoru. Šajā laikā, veicot iekarojumus, Napoleons I Bonapards veic gan negatīvas darbības – apkārtējo kaimiņvalstu pakļaušana un kontinentālā blokāde, gan arī pozitīvas darbības – karagājiens uz Krieviju un tā rezultāti, kā arī Vīnes kongress.
Napoleona sapnis bija Eiropas apvienošana viena valdnieka pakļautībā un Francijas kundzība pasaules jūrās, lai īstenotu šo mērķi Napoleons sākumā ienāk Beļģijas teritorijā, pēc miera līguma ar Prūsiju, Francija iegūst iekarojumus kreisajā krastā un Prūsija piekrita, ka Francija okupē Holandi un vēlāk arī Nīderlandi. Lai nospraustu savas „dabiskās robežas”, Napoleons iekaro arī Itāliju un vēlējās iegūt varu arī pār Ēģipti, taču viņu apturēja būri, sakaujot franču floti. Vēlāk Napoleons I Bonapards ar armiju pakļauj arī Portugāli un Spāniju, un vēl daudzas citas Eiropas zemes. Pakļaujot, Napoleons izmantoja militāru spēku, kas prasīja gan cilvēku upurus, gan arī ekonomiskus un saimnieciskus zaudējumus, kā arī nesakārtotību valstī, tāpēc to var uzskatīt kā negatīvu Napoleona karu iezīmi.
Lai īstenotu Napoleona sapni, tam bija tikai viens pretinieks – Lielbritānija. Tā kā Lielbritānijai bija gan spēcīga armija, gan varena flote, Napoleonam I bija mazas izredzes pieveikt Lielbritāniju, tāpēc viņš izvēlējās citu stratēģiju kā sagraut, vai vismaz novājināt Lielbritāniju – un tā bija kontinentālā blokāde jeb saimnieciskā sagrāve.
…
