„Tālas noskaņas zilā vakarā” atklātībā parādās 1903. gadā, dažus mēnešus pēc Raiņa atgriešanās dzimtenē no trimdas tālajā Slobodskā. Ir noticis tā, ka trimdā izsūtīja sabiedrisko darbinieku Jāni Pliekšānu, bet no trimdas atgriezās dzejnieks Rainis. Dzejoļu krājums „Tālas noskaņas zilā vakarā” tiek novērtēts kā pats augstākais sasniegums tā laika dzejā.
Trimdinieka gaitās Rainim ir daudz laika, lai izvērtētu paveikto un ceļu, pa kuru turpmāk iet. Šis jaunais ceļš ir domas un cerības par nākotnes cilvēku. Kādreizējie ideāli un uzskati par dzīvi – trimdā iegūst citu veidolu, un dzejnieks raksta savā dzejolī „Graudi akmeņstarpā”:
„Iedomu jaunie ideāli,
Vecākie principi, tikla, mīla –
Dienas allažības priekšā
Šķīst kā graudi akmeņstarpā.”
No paša sākuma Rainis savu lietu filozofisko saikņu izpētes pamatā liek dabu, personību un sabiedrību. Centrā vienmēr ir personība. Tādēļ šī tēma tiek plaši risināta, arvien pierādot, ka katrs cilvēks ir personība. Ikviens r tiesīgs dzīvot brīvu, neatkarīgu dzīvi. Katram cilvēkam ir tiesības cīnīties un iekārtot šo pasauli. Dzejolī „Pats” rakstnieks saka:
„Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats kungs, pats laimei durvis ver.”
Asi un kritiski Rainis raksta par laiku, kurā viņš dzīvo. Sabiedrības šķelšanās un noslāņošanās nospiež cilvēku. Mūžīgās pūles un centieni pēc labākas dzīves iznīcina cilvēka dvēseli. Bezcerība un pelēkā ikdiena liek domāt, ka šajā pasaulē ir jānāk kaut kam jaunam. Un tad Rainis izceļ domu par nākotnes cilvēku visa glābēju. Tas ir cilvēks, kurš pats visu attīsta un cīnās par jaunu cilvēku sevī. Rainis runā par „patni”, par cilvēku, kurš uzticas tikai pats sev. Tas ir cilvēks, kas dzīvo mērķim, idejai. Tā dēļ viņš var iet bojā. Dzejolī „Vienīgā zvaigzne” Rainis raksta:
„ ... Un zini: augstākā ideja,
Tā nepazīst cilvēka žēluma;
Kas viņas ugunīs iededzies,
Tas neprasa, vai viņš bojā ies;
... Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz.”
Rainis šo nākotnes cilvēku redz drosmīgu un cīņai gatavu, lai celtu jaunu pasauli.
…
