Kā patstāvīga nozare 20.gs. sāka izvērsties izklaidējošās mākslas sfēra. Ņujorkā izveidojās vesels mūzikas industrijas centrs, kur pēc noteiktiem melodikas, harmonizācijas, orķestrācijas standartiem attiecīgi ievingrinājušies autori lielā vairumā veidoja liriskas, sentimentālas, humoristiskas dziesmiņas, dejas, estrādes sacerējumus, kas guva plašu noietu pilsētu un lauku iedzīvotāju aprindās.
Šai sfērai tuva ir džeza mūzika, kas izveidojās Amerikā un drīz vien pārņēma Eiropu. Termins „džezs” būtībā apzīmē specifisku izpildījuma manieri. Džeza ritmi kļuva populāri 20.gs. 20.gados. Džo Olivers un viņa džeza ansamblis no Čikāgas bija viena no pazīstamākajām grupām. Tālaika džeza ansambļos parasti spēlēja bungas, stīgu instrumentus un klavieres.
Dažādi ceļi ved uz džezu, kas būtībā ir radies dažādu Eiropas un Āfrikas tautu mūzikas elementu sintēzē. Šo elementu sintezētāji sākotnēji bija Amerikas nēģeri- vergu pēcnācēji. Džeza raksturīgākās sastāvdaļas ir eiropiešu harmonija, eiroafrikāņu melodika un afrikāņu ritms. Džeza muzicēšanas neatņemama sastāvdaļa ir improvizācija, nemainīga ritma pamatpulsa kontrasts ar melodisko balsu mainīgajiem, sarežģītajiem ritmiem, kā arī īpaši jūtīga ansambļa dalībnieku saspēles, savstarpējās saskaņošanās prasme.
Džeza attīstībā vērojamas divas tendences. No vienas puses- komerciālās ekspluatācijas ietekmē izpaudās džeza mākslinieku oriģinalitāte, tā vulgarizējās, kļuva par morālā pagrimuma, intelektuālā truluma izpausmēm. No otras puses- radoši domājoši mākslinieki meklēja arvien jaunus ceļus šajā mūzikas jomā. Tā gadu gaitā uzziedēja un nozuda ar dažādiem saukļiem apzīmētie džeza stili. …
