Muzeja izglītojošajā darbā varētu runāt par līdzsvara nepieciešamību starp masu un elitāro kultūru, starp atrakcijām un izglītošanu. Lai gan izklaidēšana nav vienīgais veids, kas liek muzejam būt nemuzejiskam.
Apmeklētājs muzeja izglītojošajā darbā var tikt iesaistīts dažādi:
1. Apmeklētājs izklaidējas- iesaistās dažādās spēlēs un atrakcijās vai iejūtas pagātnes vai fantāzijas situācijā, ieejot ekspozīcijā- interjerā, rekonstruētā vidē, starp vaska figūrām vai dzīviem cilvēkiem senos apģērbos utt.
2. Apmeklētājs uz muzeju ir ieradies izglītoties vai citā nolūkā iegūt informāciju.
3. Apmeklētājs- muzejnieks, kas apgūst muzejā redzamo ar profesionālu interesi.
4. Apmeklētājs, kas muzejā bauda muzejisko. Te būtiska klātbūtnes izjūta tieši īstām lietām.
Protams, šīs četras uztveres un varbūt vēl kādas var pārklāties vienā apmeklējumā, un nav slikti, ja arī muzejs to visu piedāvā. Pirmie trīs apmeklējuma veidi varētu būt tie “grāvji”, kurus var veiksmīgi izmantot un kuros var arī iebraukt, ja muzeju pārvērš par informācijas centru, profesionālās izglītības vietu vai atrakciju parku, aizmirstot muzeja unikālās iespējas.
Domāju, ka muzejisku vai muzeja priekšmetu izmantošana nav tas pats, kas to izmantošana izglītojošiem mērķiem. Jo, izmantojot šādus priekšmetus, t.i., it kā muzeja unikālās iespējas, iespējama arī tikai tīra izklaide. Droši vien šo aktivitāšu organizētājiem būtu jāuzdod sev jautājums, vai pietiek ar to, ka šis priekšmets vispār ir iesaistīts? Un vai tiek izmantota arī priekšmeta muzejiskā dimensija un vai svarīgs ir aktivitāšu rezultāts? Un vai citreiz pietiek tikai ar to, ka aktivitātes notiek muzejā?
Protams, arī tīri izklaidējošam pasākumam ir arī savi plusi, piemēram, tie pieradina apmeklētāju pie muzeja apmeklēšanas.
Runājot par muzeju kā informācijas avotu- muzeja izglītojošā darba mērķiem droši vien būtu jābūt saistītiem ne tikai ar apmeklētāju zināšanu papildināšanu par dažādām vēstures, mākslas, dabas u.c. tēmām, bet arī par muzeju- gan to, konkrēto muzeju, kurā šie cilvēki atrodas, gan muzeju un muzejiskumu vispār. Muzeju aktivitātes var nebūt muzejiskas, piemēram, kad muzejs sevi cītīgi popularizē caur publikācijām, grāmatām utt., bet maz tiek darīts, lai ieinteresētu apmeklētāju uz muzeju atnākt vai apskatīt eksponātus kā citādi.
Būtu jārunā arī par pieprasījuma un piedāvājuma problēmu, pieprasījumu nesaistot tikai ar izklaidi, jo iespējams, ka ir apmeklētāji, kas vēlas tieši 2. un 3. apmeklējuma veidu. Viena galējība būtu pēc auditorijas izpētes darīt tiki to, ko tā grib. Otra- vadīties tikai pēc muzeja darbinieku priekšstatiem par to, ko publikai ir jāredz un jāuzzina.
…
