Kultūrvides dokumentēšanā, kā arī izpētē izmantojamo daudzveidīgo materiālu klāstā īpaša vieta ierādāma dzīvesstāstiem. Dzīvesstāsts ir daudz slāņains un nozīmīgs, bet pagaidām nepilnīgi izmantots kultūrvēsturisku pētījumu avots. Latvijas vēstures izpētē mutvārdu vēsture ir ļoti nozīmīgs papildinājums, kas padara vēsturi tveramāku un saprotamāku, lai gan vienmēr jāņem vērā daudzi faktori, kas šo vēstures izpētes veidu padara neizbēgami subjektīvu (svarīgi ir dzīvesstāstus vienmēr salīdzināt ar cietiem vēstures avotiem). Taču tas, iespējams, nav trūkums, bet gan atmiņu pozitīvs apstāklis, jo padara sausos vēstures faktus dzīvus un piepildītus ar konkrēta cilvēka piedzīvoto. Tomēr pēdējos gados arvien nozīmīgāku vietu mutvārdu vēstures praktizētāju vidū iegūst pārliecība par to, ka nav patiesu un nepatiesu liecību. Faktiski pats jautājums par patiesību mutvārdu liecībās nav nemaz tik vienkāršs. Mutvārdu avoti vēsta ne tikai par kādu faktuālu patiesību, reprezentē kādu realitātes saturu, bet atklāj arī simbolu kategorijas, caur kurām realitāte tiek uztverta. Kā teicis filozofs Ričards Rotrē, mūsu pienākums ir klausīties naratīvus ne tikai tāpēc, ka tie mums dod pieredzes autentiskāku versiju, bet arī gluži vienkārši tāpēc, ka stāstītājs ir cilvēciska būtne (Bela-Krūmiņa 2002, 35). Mutvārdu vēsturi nepieciešams strukturēt, lai labāk varētu izprast objektivitātes un subjektivitātes korelāciju. Dzīvesstāsti glabā gan unikālas liecības par nesenās vēstures notikumiem, gan stāsta par kultūru un pašu stāstīšanu. Šis žanrs brīžam tuvojas pasakai (īpaši vīriešu – bijušo karavīru stāstījumi), dažreiz vēsturiskajai teikai (stāstītais iesaista savu dzīvi apkārtnes zīmīgajos notikumos). Gan tajos dzīvesstāstos, kuros akcentēta tikai personiskā dzīve, gan tajos, kuros personiskais ievīts ciema, pilsētas, novada – ar dzīves vietu saistītā kontekstā, spilgti izteikts reģionālās identitātes aspekts (latgalieši-kurzemnieki utml.). …
