Patiesība ir kā dzīve, tā katram mums sava. Ir brīži, kad cilvēkam nav ar ko sarunāties, tad paliek vēl sava sirdsapziņa, kas cilvēku spēj saprast tik labi kā neviens cits. Nekad nerunājot ar sirdsapziņu tā netiek laista pie vārda un bez vārda brīvības sirdsapziņa iznīkst un pamazām sairst vispār kaut kur zemapziņā bieži bez atgriešanās iespējām. Bez sirdsapziņas cilvēks, patiesībā, nav saucams par cilvēku ar sirdi. Bez rīcības, bez apdomas un pārmetumiem, bez cilvēcības. Tas pirmkārt, izposta pašu cilvēku, otrkārt iedragā cilvēkus, kas ir ap viņu.
Runājiet ar sirdsapziņu, kaut klusībā, bet runājiet, Viņa vēlas ar Jums runāt.
Cilvēks ir sevis un sava piepildījuma nemitīgos meklējumos un ilgās līdz brīdim, kad sastop mīlestību. Kas ir šis vārds, šīs jūtas, kas senos laikos vēl tikai uzskatītas par nezināmu slimību ar visai neparastiem simptomiem un izpausmēm? Tās ir jūtas, kuras pilnīgi apzināt nekad nebūs iespējams. Tā ir it kā eksplozīva iedvesma, tā paceļ dažus soļus virs grēcīgās, līdz tam nepanesamās zemes, tā pasauli liek ieraudzīt gaišāku, bez mazākajām sāpēm un naida, acis it kā apgaismo visu. Satiktais cilvēks, šī mīlestība šķiet vienīgais simbols, kura dēļ ir vērts elpot, dzīvot, cīnīties, bet asās jūtas, kuras rodas greizsirdībā ir postošas kā vulkāna lava, kas mirklīgi pārklāj visu mīlestības uzcelto ciematu. Mīlestībā cilvēks atrod sevi visu, atdod sevi visu, bet greizsirdībā visu sevi zaudē. Šis „Viss” ir tas, kas sevī ietver iegūto un tas, kas iekodējis sevī visu turpmāko iespējamo. „Viss” ir viss, kas mums ir. Būt PAŠAM sev, taisnības un vaļsirdības piepildītā mīlestībā.
…
