Šovakar mēs ar Paulu dosimies uz hokeja spēli. Tas būs pirmais mūsu kopīgais iznāciens tik lielas sabiedrības priekšā. Es viņu vēl neesmu izpratusi līdz galam, bet pētīšanas process man tīri labi iet pie sirds. Viņš vakar mammītei atnesa balto šokolādi ar riekstiem un rozīnēm, sakot, ka cukura līmenim ir jābūt perfektam. Ja mammīte būtu gadus divdesmit jaunāka,viņa noteikti mēģinātu iekarot viņa simpātijas. Viņas acis burtiski staro, ieraugot Paulu, to gan nevarētu teikt par manējām, tās vēl tikai smaida. Bet mammīte mani nesteidzina, viņa ļauj man pašai pa gabaliņam vien salikt Paula personību sev acu priekšā.
Es ar Matīsu vairs neesmu runājusi, bet ikreiz, paejot garām, joprojām– sāp. Un ne tikai sirdī, arī dvēselē ir pārtrūkusi pati spalgākā ģitāras stīga,un tā man bija pati dārgākā. Bet visvairāk es sev nepiedodu to, ka nodarīju pāri Matīsam. Un es zinu, ka mierinājuma vārdi- laiks visu dziedē – ir pilnīgi nevietā.
Skaidrs ir viens- tādi cilvēki kā Matīss nemainās, viņi vai nu kļūst sliktāki, vai pārstāj eksistēt pavisam, bet katru reizi, kad viņš solīja mainīties, es atkal un atkal noticēju. Ejot no skolas, redzu viņu sēžam bārā. Dienu no dienas, bez izmaiņām. Un tikai tagad es saprotu, ka mana mīlestība pret pilnīgi degradējušos cilvēku ir salīdzināma ar putna izbāzeņa apbrīnošanu. Tā laikam gan bija vienpusīga. Bija? Tā vēl joprojām ir...
Bez tevis raudāt ir vieglāk...
…