Kad biju mazs, bija grūti iedomāties, ka apkārt varētu valdīt tāda pārpilnība kā tas ir tagad. Našķi bija pieejami tikai svētku reizēs, televizoru ļāva skatīties tikai vakarā, kad visi mājas darbi bija jau izpildīti, rotaļlietas netika bieži mainītas. Praktiski viss bija deficīts, tā mana mamma mēdza teikt. Taču tagad viss ir mainījies, televizors un internets, saldumi un rotaļlietu kalni ir mūsu bērnu ikdiena, tie jau no mazotnes ir pieradināti pie tā, ka viņiem viss ir gana un pat par daudz. Laikam ritot vēlmes aug, bet, ko lai vēl vēlas, praktiski viss taču jau ir...?! Aristoteļa un Nikomaha ētikā tika rakstīts: „Iekāres apmierināšana tikai palielina dabisko tieksmi; ja iekāres kļūst spēcīgas, tās neļauj darboties domai.”1
Mūsdienu pasaulē ir tik daudz iespēju, tik daudz kārdinājumu. Cilvēks neviļus jau ir kļuvis atkarīgs no mūsdienu iespējām. Mūsdienu pasaulē ir praktiski pieejams viss, ko cilvēks vien var vēlēties, un tieši tas rada problēmas, jo bez lielām grūtībām mēs iegūstam to, ko vēlamies. Un, ja reiz nekas vairs no ierastā mūs nevar gana apmierināt, cilvēks sāk meklēt, kaut ko, kas varētu viņam dāvāt jaunas izjūtas. „ Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas sev nevēlas liegt neko – izņemot vienīgi tad, ja tas nozīmē iegūt vairāk kādā citā jomā. Cik vien iespējams, jebkāds reāla „nē” koncepts tiek pilnīgi noraidīts.’’
Starptautiskajā tīmeklī ir ievilkts teju katrs pasaules iedzīvotājs, tas dod iespējas spēlēt spēles, iepazīties ar cilvēkiem, komunicēt neizejot no mājām, uzzināt jaunākos notikumus utt. Ir cilvēki, kuri izmanto internetu normas robežās, lai padarītu savu ikdienu nedaudz ērtāku, taču diemžēl tik pat daudzi ir tādi, kuri sāk dzīvot šajā virtuālajā pasaulē. Viņi ir stipri tālu no reālās pasaules, jo no rīta līdz vakaram laiku pavada pie datora. Arī reālu draugu tiem vairs nav, draugi ir tie ar, kuriem tas sazinās tīmeklī. Laicīgā pasaule tos vairs neinteresē.…