Bērnība un pusaudžu vecums ir tas laiks, kad veidojas cilvēka sasniegumu motivācija. Ja cilvēkam ir izveidojusies pārliecība par sevi, savām darbībām, ja viņi jūtas psiholoģiski brīvi, tad šādiem cilvēkiem savā dzīvē un darbībā noteikti būs veiksme, viņi pratīs pieņemt lēmumus paļaujoties uz sevi.
Cilvēkam pirmām kārtām jāprot cienīt sevi, jājūt savam pašlepnumam. To gan nevar ieaudzināt, bet var radīt apstākļus pašcieņas izkopšanai.
Ja cilvēkam būs savs spriedums, savs pasaules redzējums, viņš sabiedrībā jutīsies droši, pārliecināti. Tātad pamats šai sevis apzināšanai ir likts jau bērnībā. Ļoti svarīga šai sakarībā ir vide kur bērns aug, viņa vecāki un citi pieaugušie ar kuriem ir cieši kontakti. Bērns ir guvis jau zināmu pieredzi un tālākā dzīvē apgūst pats dažādas iemaņas aktīvi darbojoties.
Bērna pasaules redzējuma veidošanā tomēr vissvarīgākā ir ģimene, ģimenes tradīcijas, pieaugušo attieksme pret lietām un parādībām, kā arī tas, cik daudz ļauj bērnam pašam klupt un celties, nenolīdzinot ceļu vienmēr, bet stāvot blakus un atbalstot.
Bērnam ir jājūt mīlestība, ieinteresētība par mazā cilvēka darbību. Jāatrod laiks atbildēt uz daudzajiem „kāpēc”. Dažreiz vecāki par primārām uzskata bērna fizioloģiskās vajadzības, bet tikpat svarīga ir kopīga parunāšana, bērna apmīļošana, vai pasaciņas pastāstīšana pirms miedziņa.
Bērns sadzīvē jūt un dzird vecāku savstarpējās sarunas, vēro viņu uzvedības modeli un atdzīst to kā labāko.…
