„Es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi.” Šis citāts no lugas „Indrāni” raksturo lielu daļu R.Blaumaņa darbu, kur „skanošas” vērtības ir svarīgākas par garīgajām. Līdz pat mūsdienām nav aizmirsts Indrānu tēls, kad jaunu cilvēku morālajam pagrimumam nav gala. Bērns, tiecoties pēc varas, gluži kā viesulis noposta visu, ko redz priekšā, lai tikai sasniegtu kādus augstākus mērķus.
Tiekšanās pēc naudas. Tas bieži tiek uzlūkots negatīvi, taču ne vienmēr tas ir slikti. Tomēr akli sekot tai,. Kas spoži spīd, sniedzot tikai materiālus labumus nav nekas labs. Nedrīkst aizmirst arī par cilvēcisko un visu apkārt esošo. Edvarts bija cilvēks, kas naudas dēļ bija gatavs pārdot visu, pat to, kas nepiederēja pašam. Viņš pārdeva un izcirta ošus. Līdz ar to nopostīja mājas dvēseli un vecāku laimi. Kādēļ gan? Arī mūsdienās cilvēku alkatība ir neiedomājama. Kas gan tas par cilvēku, kas var nopostīt skaistas dabas ainavas, lai celtu grandiozas celtnes vai necilākās metāla konstrukcijas, kā mūsdienās tos sauc, lielveikalus. Attīstoties sabiedrībai, tas viss ir nepieciešams, bet kāpēc iejaukties dabas valdījumos? Ir taču tik daudz nolaistu un pamestu vietu, bet cilvēks grib atņemt dzīvību tieši tam, ko pats pat nav radījis. Sāpīgi. …