Mitoloģijas izcelsme

Jau vairāk nekā pusgadsimtu Rietumeiropas zinātnieki pēta mītu no pavisam citām pozīcijām, nekā tas tika darīts XIX gadsimtā. Atšķirībā no saviem priekštečiem viņi šobrīd apcer mītu nevis šā vārda parastajā nozīmē kā „pasaku”, ‘izdomu” vai fantāziju”, bet tā, kā to saprata arhaiskajās sabiedrībās, kur mīts, tieši otrādi, nozīmēja „patiesu notikumu” un , kas ir vēl svarīgāk, sakrālu un nozīmīgu notikumu, kurš spēj kalpot par paraugu atdarināšanai.1
Bet šī vārda „mīts” jaunā nozīmē padara tā izmantojamu mūsdienu valodā samērā divdomīgu. Un patiesi, šis vārds mūsdienās tiek lietots, apzīmējot kā „izdomu”, „ilūziju”, tā arī „sakrālo tradīciju, pirmatnējo atklāsmi, paraugu atdarināšanai”, kas pirmām kārtām ir tuvi un saprotami entologiem, sociologiem un reliģijvēsturniekiem.
Sākot ar Ksenofanu (aptuveni 565.-470.g.pm.ē.), kurš pirmais noraidīja Homēra un Hēsioda dievu „mītoloģismu”, jēdziens mythosgrieķiem zaudēja jelkādu reliģiozu un metafizisku nozīmību.…