Laima Muktupāvela ar mūsdienu cilvēku dzīves ainu, manuprāt, mēģina radīt to neredzamo saikni, kura, lai arī dažreiz neapzināmies, bet pastāv – saikne ar priekštečiem. Stāstā tas izpaužas gan tiešā dzimtas koka fiksējumā, mēģinot apzināt sevi ne tikai kā kaut ko neatkarīgi eksistējošu, bet arī kā plašāka laika un dzīvju pēcteci, gan tādā kā arhaiskā izpratnē par lietu kārtību, modelējot sievietes un vīrieša pasaules attiecības. Autore parāda sievieti, kuras spēkos ir pazudināt vīrieti, arī glābt un apgaismot. Anna, kura Oto neuzticības sāpināta ir aizgājusi, tādā veidā izjaukusi ierasto dzīvi, un tad ir Anna, kura caur sevis apzināšanos, palīdz Oto izkļūt no sava dzīves haosa.
Analizējot šo Muktupāvelas stāstu, nereti pieķeru sevi pie domas – bet varbūt autore ļoti smalkā un it kā nemanāmā veidā smīkņā par mums – latviešiem, par to, ko mēs šodien saprotam ar gadskārtu svētku svinēšanu un to vispārēju nozīmi mūsu dzīvē? Un tad – pārlasot „Ceļaspieķi”, tomēr secināju, ka nē. Viņa cenšas lasītājam parādīt gan tīri rituālās darbības, kas veicamas konkrētos godos, piemēram, ķekatās iešana, meteņa dzīšana, un tajā pašā laikā, ar mūsdienīgu dzīvi un uztveri mēģina atklāt visu šo izdarību jēgu, kura var arī atšķirties no tās jēgas, kura eksistē mītiskajos uzskatos.
…