Ievads.
Ētika ir mācība par cilvēka potenciālajām un to cilvēcīgu izmantošanu. Tā ir mācība par cilvēku perspektīvo atbildību nākamo paaudžu un visas cilvēces vēstures priekšā.
Ētikas (grieķu valodā - tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filozofisku mācību par morāli un tikumību.
Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet, tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļa, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību.
Padomus, kā piepildīt dzīvi, rodam ne tikai filozofiskajā ētikā, bet arī folklorā, mākslā, reliģijā, publicistikā, pedagoģijā.
Mūsdienu ētika ir krietni plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tās priekšmets, protams, joprojām ir morāle un tikumība, taču ne tikai vērtības orientācijas aspektā vien. Tā orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas (ārsta, skolotāja, jurista utt.) normas.
Ētikas zināšanas atvieglo sevis un dzīves dziļāku iepazīšanu un sekmē dzīves kultūras, proti, koptas, vairāk vai mazāk apzinātas un saprātīgi vadītas dzīves tapšanu.
Ētikas galvenais uzdevums nav dot normu zināšanas: tās cilvēks parasti it viegli apgūst bez ētikas, tāpat kā bērnībā iemācās dzimto valodu. Tas notiek neapzināti. Taču ētika sekmē apgūtā apzināšanos, vērtēšanu un šad tad varbūt arī jauno radīšanu. Tāpat kā valodas izkopšanai nepieciešama valodas mācība, tā cilvēka attiecībām ar pasauli un sevi dziļāku sapratni dod ētika.
Ētikas zināšanas nav tiešas praktiskās dzīves virzītājas: starp teoriju un praksi pastāv plašs attiecību pastiprinājuma slānis – apstākļi, situācija utt. Ētika palīdz tapt cilvēka inteliģencei un kultūrai, bet tās atvieglo kopsakara apziņu, kas ļauj dziļāk ieskatīties sevī un pasaulē.
Mīlestības ētika.
…
