Par daudz vai par maz? Pārāk daudz… Pārāk maz… Krīt sniegs… Visa pasaule iemigusi baltās dūmu segās. Maigs un balts sniedziņš apsedz visu tumšo un neglīto. Veikalu skatlogus rotā spožas jo spožas lampiņas, kas mirgot mirgo. Visapkārt acis priecē skaisti svētku rotājumi un gaisu pilda brīnišķīga egļu skuju smarža. Ziemassvētki… Tas ir laiks, kad cilvēku sirdis atmaigst un tās pilda mīlestība, un svētku gaidas, gaidas pēc lielā brīnuma. Mazo bērnu acis starot staro, viņi gaida savu lielo brīnumu – dāvanas, kuras atnesīs Ziemassvētku vecītis. Jā, tas ir ilgu un cerību, mīlestības un sirsnības laiks…
„Vācies malā! Atkal tu man maisies pa kājām!” raupja un nemīlīga balss atskanēja no vecā vīra lūpām. Garā sirmā bārda aizsedza tā seju, redzamas tikai vīra acis un deguns. Mati bija gari un balti kā sniegs. Vīrs dzīvoja lielā, skaista mājā, un tam netrūka nekā, izņemot vienu – viņa acīs nebija nekā no mīlestības un sirsnības. Pasperdams malā sunīti, tas apsēdās krēslā iepretim degošajam kamīnam un aizsmēķēja pīpi.…