Minot kādu vēstures attīstības posmu, notikumu vai apstākli, mūsu atmiņā atdzimst kāda noteikta personība, kura mīt mūsos saistībā ar savu rīcību, darbību. Vēsturē persona paliek tikai tad, kad tā to ir izpelnījusies. Ne velti grāmatu autori savos darbos min šīs personības, atzīstot to ieguldījumu un nozīmi noteiktu apstākļu veidošanā, kas atstās savu ietekmi ne tikai uz nākotni, bet arī uz pagātnes vērtējumu.
Miķelis Valters (1874-1968) mūsu valsts vēsturē iegāja kā izcils politiķis, domātājs, pat filozofs, uzņemoties tādus nozīmīgus amatus kā ārkārtējais sūtnis, pilnvarotais ministrs, vienlaicīgi nomalē neatstājot savu rakstnieka talantu.
Miķelis Valters dzimis 1874.gada 07.maijā Liepājā strādnieka ģimenē; tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane Valtere. Mācību gaitas uzsāka Liepājas Sv.Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, beidza Liepājas reālskolu. Rūgtā dzīves skola nospēlēja milzīgu lomu, kas M.Valteru aizveda jaunstrāvnieku pulkā, un kalpoja kā milzīgs un neizsmeļams avots jaunām idejām, kuras tam laikam bija tik nepieciešamas. M.Valters ņēma aktīvu dalību strādnieku kustībā, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. Būdams Berlīnē, nodibināja sakarus ar vācu sociālistiem, apmeklēja tautsaimniecības, agrārpolitikas, filozofijas, ķīmijas lekcijas Berlīnes universitātē. 1897. gada sākumā M.Valters atgriezās Rīgā, vēlāk – Liepājā. M.Valters pakāpeniski kļuva par sociālistu, kas bija par pamatu tam, ka 1897. gada maijā M.Valters Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā, tāpat kā viņa domubiedri J.Pliekšānu-Raini, P.Stučku, J.Jansonu-Braunu, bija apcietināts uz 15 mēnešiem. Tomēr apcietinājums neizdzēsa tās idejas, ar kurām bija apveltīti Latvijas jaunie talanti, gluži otrādi, tas bija iedvesmas avots jaunai cīņai un darbībai, kuru pirmsākums bija dzeja. Par M.Valtera kā mājskolotāja darbību Daugavpilī pastāv dažādi viedokļi, tomēr viennozīmīgi var piekrist, ka Daugavpilī bija nevadoties no savas labās gribas, bet gan no tā laika varas centieniem norobežot sabiedrību no M.Valtera nestajām idejām. Augstāk minēto apstiprina tas apstāklis, ka 1899.gadā M.Valters nelegāli emigrējis uz Vāciju, vēlāk uz Šveici.
Dzimtenē gūtā pieredze, vilšanās, sekmēja M.Valtera personības attīstību. Emigrācija neveica M.Valtera ideju nodzišanu, tieši otrādi, tā sekmēja nebeidzamas cīņas turpināšanu par mūžīgām idejām. Tam visam pamatā bija 1900.gadā kopā ar domubiedriem ― E.Ralovu un E.Skubiķi, Londonā nodibinātā Vakareiropas latviešu Sociāldemokrātu savienība.
No 1903. līdz 1904.gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905.gada žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Ieņemot tieši šos amatus M.Valters koncentrēja savās rokās ceturto varu – masu informācijas līdzekļu varu, kas bija pamats un materiāls savu ideju paušanai un realizēšanai, kā arī ierocis cīņai par savu mūžīgo sapni – Latviju kā neatkarīgu valsti.
Būdams par vienu no pirmajiem un ievērojamākajiem politiķiem, pirmais publiski pauda Latvijas suverenitātes nepieciešamību, tas notika, kad 1903.gadā žurnālā „Proletārietis” M.Valters publicēja pragmatisko rakstu ar īsu un visiem skaidru nosaukumu „Patvaldību nost! Krieviju nost!”. Šajā rakstā M.Valters rakstīja: „Nevar būt runa par prasījumu, kas būtu vajadzīgs paplašināt vienas vai otras tautas brīvības apjomu, bet vienīgi ― par visas Krievijas valsts sadalīšanu (..) Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos ― valstīs”
…
