Poēmai sākoties, iezīmējas galvenais varonis – Dēmons, kurš, savulaik nepakļāvies ierastajai kārtībai un likumībām, izraidīts no dievišķajām „gaismas mājām” un tagad ir vientuļš, izstumts, nepieņemts, šaubu mākts individuālists. Dēmona/sātana/Lucifera/Mefistofeļa tēls kā tāds ļoti raksturīgs romantisma literatūrā un sastopams, piemēram, Bairona, Gētes, Miltona darbos. Atšķirībā no Bībeles tekstiem šis tēls nekad neatklājas kā izteikti ļauns, nežēlīgs, tāds nav arī Ļermontova Dēmons, kurš „sēja ļaunumu bez prieka”, respektīvi, esot padzīts un atstumts, viņš arī pildīja sev lemto – darīt ļaunu –, bet neizjuta tādēļ ne prieku, ne laimi, jūtot disharmoniju, gremdējoties atmiņās, šaubās un domās, nespēdams rast mieru. Dēmons ir meklētājs, kurš atkal nolēmis nepakļauties noteiktajai kārtībai: „..apnika tam ļaunam būt”. Izmantojot mīlestību kā atjaunojošu, pārveidojošu, iedvesmojošu, augšup ceļošu spēku, Ļermontovs atklāj Dēmona ilgas pēc pārmaiņām: „Ja tavas mīlas skaidrais stars
Pār mani atpestīdams nāktu,
Vairs ļaunums mani nenomāktu;
Es debesīs kā šķīstīts gars
Pavisam citu dzīvi sāktu.”
…