Kopš 20.gs. otrās puses sabiedrība arvien lielāku uzmanību pievērš planētas dabas resursu, tajā skaitā arī meža, saprātīgai izmantošanai. Mežu pastiprināta un nepārdomāta izciršana izsauca negatīvas klimata izmaiņas. Tāpēc vides aizsardzības un cilvēktiesību speciālisti, kā arī progresīvi domājoši meža apsaimniekotāji jau pagājušā gadsimta beigās uzsāka diskusijas, lai novērstu tālāku meža degradāciju un platību samazināšanos.
Ap 1990. gadu radās priekšlikums veikt meža apsaimniekošanas zaļo sertifikāciju ar mērķi apturēt nekontrolētu pasaules mežu iznīcināšanu. To pastiprināja arī ķīmiskās rūpniecības centieni pārliecināt sabiedrību, ka lietojot sadzīvē un celtniecībā koksnes produktus, tiek atbalstīta mežu un visas ekosistēmas iznīcināšana.
Zaļās sertifikācijas rašanās bija kā atbilde uz sabiedrības prasību tirgot tikai tādus koksnes izstrādājumus, kas iegūti no ilgspējīgi apsaimniekotiem mežiem. Sertifikācija kalpoja kā instruments kokmateriālu konkurētspējas paaugstināšanai, savas tirgus vietas saglabāšanai un palielināšanai vietējā un it īpaši ārējā tirgū.…