Ārzemēs mediji viņai pievērsa ļoti lielu uzmanību, praktiski katram solim, bet Latvijā uzmanība bija minimāla – ziņās pa starpu tika minēts, ka ir uzvarējusi prestižā konkursā, bet tas arī viss. Atgriežoties Latvijā sagaidīja daži draugi, kolēģi, radinieki. Tikai pēc tam vēlāk sāka parādīties kaut kādas domas, ka tomēr medijos ir problēmas ar nozīmīgu ziņu atspoguļošanu un tikai nesen parādījās televīzijā reklāmas rullītis “Mēs lepojamies!” par sasniegumiem starptautiskā līmenī sportā, kultūrā, mūzikā utml. Tātad tomēr mediji ir tendēti uz uzņēmējdarbību – viņi piedāvā to, kas ir izdevīgs un vērtīgāks un dod lielāku labumu pašiem nevis sabiedrībai, jo tomēr kultūrai vajadzētu būt vai nu vienā līmenī vai tomēr augstāk par pārējo, jo tā spēj dot lielāku vērtību sabiedrībai.
Kā risināt šo problēmu? Vispirms jāsaprot pamata atziņas, par kurām sabiedrība ir vienojusies un kuras uzskata par negrozāmām. Privāti mediji ir demokrātiskas sabiedrības izpausme un jebkādi administratīvi mēri, lai palielinātu kultūras atspoguļojumu, nav iespējami. Otrkārt, kultūrai Latvijā ir nepieciešams valsts atbalsts, arī tajā ziņā, kas skar kultūras atspoguļošanu medijos. Tomēr mūsu finansiālās iespējas nav, piemēram, līdzīgi lielajām valstīm, izveidot atsevišķu televīzijas kanālu, kas būtu veltīts tikai kultūrai. Tātad ir iespējamas vairākas iespējas – no valsts puses vajadzīgi ekonomiski aktivizējoši pasākumi, piemēram, konkursi, atbalsts medijiem par labāko kultūras atspoguļošanu, zināmi nodokļu atvieglojumi, Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalsts utt. No sabiedrības puses – pārāk nepakļauties izklaides industrijai, kas pārņēmusi medijus un cilvēku dzīvi, saprast, ka mūsu kultūra ir vērtība pati par sevi un pašiem kritiski jāvērtē medijos sacītais. Protams, ir arī daudz laba šajā ziņā, tomēr pamatproblēma paliek: Latvijā kultūra ir daudz plašāka, sazarotāka un bagātāka nekā tās atspoguļojums medijos. Kultūra bez medijiem iztikt nevar un tāpēc šī problēma pastāvēs vēl diezgan ilgi.
…