Mediji un valsts varas krīze

Šī darba galvenais mērķis ir noskaidrot mediju lomu valsts varas krīzes situācijās. Itālijas politiskais filozofs A. Grasci norāda, ka situācijas vai konflikti starp pārstāvjiem un pārstāvētajiem sabiedrībā izraisa valdošās šķiras hegemonijas krīzi, varas krīzi, kā arī valsts krīzi. Viena no jēdziena „krīze” definīcijām ir sekojošā: tā ir sociālās kārtības izjaukšana. Tā attiecas uz grūtību, nedrošības un neziņas laika periodu. Krīzes radīšana, atspoguļošana un risināšana lielā mērā ir saistāma ar masu mediju darbību. Ir iespējams konstatēt, ka šo masu mediju loma kādā noteiktā krīzes situācijā ir atkarīga no pašas krīzes un arī no noteiktas sabiedrības, kuru skar šī krīze. Pastāv pamatots viedoklis, ka krīzes situācijās masu mediji sekmē savu uzplaukumu, tāpēc ir novērojama tendence, ka masu mediji meklē krīzi pat tur, kur tās reāli nav.
Apskatot savstarpējās attiecības un ietekmi starp masu medijiem un krīzi, ir nepieciešams attīstīt sarunu par demokrātiju, kas ir politiskā sistēma, valsts pārvaldes politiskais režīms, kur sabiedrības vairākumam pieder vara. Šis režīms nodrošina konkurenci gan ekonomiskajā, gan politiskajā, gan kultūras un sociālajā sfērā. Ir iespējams konstatēt, ka gadījumā, ja krīze tiek uztverta kā modernas sabiedrības strukturāla pazīme, un masu mediji tiek uztverti kā sociālās komunikācijas aģenti, kas krīzi padara par publisku, tad mediju un krīzes attiecības kļūst par galveno faktoru cīņā par demokrātiju. Jāpiemin, ka izaicinājumi status quo visos sabiedrības veidos ir attiecināmi tieši uz krīzes situāciju. …