Latvijā pastāv trīs oficiālās varas: lēmējvara, izpildvara un tiesu vara. Taču sabiedrībā pastāv viedoklis, ka nerakstītā 4. vara ir mediji, kas savas darbības rezultātā, informējot sabiedrību par notiekošajiem procesiem, veido lielākās sabiedrības daļas viedokli. Tomēr bieži vien mediji kļūst par pirmo varu valstī, šādā veidā kontrolējot sabiedrību un veidojot tās vēlamo viedokli par varu, valsti un tās struktūrām, kā, piemēram, tas ir novērojams Krievijā. Kopš 20. gadsimta sākuma, kad informatīvajā telpā papildus avīzēm un žurnāliem pievienojās radio, televīzija un internets, konkurence mediju vidū manāmi pieauga, un šobrīd notiek aktīva cīņa par auditorijas uzmanību. Tomēr gan simts gadus atpakaļ, gan šobrīd mediju galvenais uzdevums ir sniegt auditorijai to informāciju, kas, viņuprāt, ir nepieciešama attiecīgā medija lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem vai lietotājiem. Un kaut arī laika gaitā ir izstrādāti un ieviesti mediju ētikas kodeksi (piemēram, žurnālista ētikas kodekss, kas paredz žurnālistiem pienākumus būt neatkarīgiem, sniegt patiesu informāciju, informēt un izglītot sabiedrību), lielāku pārsvaru pār tiem gūst mediju vēlme nopelnīt, iegūt ietekmi uz sabiedrību vai reitingus, kas parāda tikai to, ka mediji viennozīmīgi lieto katru no mums.