Minoritāšu aizsardzības pirmsākumi meklējami 17. un 18. gadsimtā, kad pēc Eiropas reliģiskajiem konfliktiem valstis centās nodrošināt nelielu aizsardzību reliģiskajām minoritātēm. Tomēr, lai gan minoritāšu tiesību aizsardzības standartu izstrāde aizsākās jau pēc Pirmā pasaules kara Tautu Savienības ietvaros, bija nepieciešami vairāki gadu desmiti, pirms starptautisko organizāciju ietvaros tika pieņemti nopietni minoritāšu tiesību dokumenti.
Visi starptautiskie minoritāšu tiesību standarti balstās trijos vispārējos tiesību principos: vienlīdzīgo tiesību princips, diskriminācijas aizliegums un īpašie pasākumi mazākumtautībām (minoritātēm) piederošām personām. Diskriminācijas aizliegums ir cieši saistīts ar vienlīdzīgo tiesību principu. Starptautiskie dokumenti (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām u.c.) aizliedz diskrimināciju pēc tautības, valodas, rases, ādas krāsas, reliģijas un citām pazīmēm. Īpašie pasākumi, ko mēdz saukt arī par “pozitīvo diskrimināciju”, uzliek valdībām pienākumu veikt pasākumus, lai nodrošinātu minoritātēm piederošu personu vienlīdzību ne tikai izglītības, kultūras, reliģijas jomā, bet arī politikā, sabiedriskajā dzīvē un tautsaimniecībā. Īpašie pasākumi nav domāti, lai šādas personas būtu priviliģētā stāvoklī, bet lai tās atrastos pēc būtības vienādā stāvoklī ar vairākumu. Tāpat visiem starptautiskajiem minoritāšu tiesību dokumentiem ir vēl viena kopīga iezīme – nevienā no tiem nav dota nacionālās minoritātes definīcija.…
