Katrs cilvēks savā būtībā un ārienē ir unikāls, cilvēkus atšķir to fiziskās atšķirības kā vizuālais izskats, vēl lielāks kontrasts ir cilvēku apziņā, prātos, veidā kā tie uztver lietas un parādības. Salīdzinot, kas bija cilvēks divus gadu tūkstošus atpakaļ un kas ir cilvēks tagad, ir redzama liela atšķirība starp mūsu gadsimtā dzīvojošajiem un viduslaikiem. Pirmās asociācijas, salīdzinot cilvēku kā būtni ar mūsu pasauli jeb planētu Zemi, lielu pārsvaru dod pasaulei, kur cilvēks var tikt atainots kā piliens jūrā, niecība. Bet cik liela patiesībā ir mūsu pasaule? Un kas nosaka tās patieso lielumu? Mūsu pasaule tiek uztverta un pārstrādāta, interpretēta cilvēka prātā, kas arī nosaka tās plašumu. Katra cilvēka individuālā pasaule, kas spēj stiepties no kādas istabas lieluma līdz pat visuma neizzinātajām tālēm. Pasaulei kā kopumam nav spējas noteikt cik mazs vai liels ir cilvēks, jo kritēriji pēc kuriem to var noteikt nav pašas dabas radīti jeb, citiem vārdiem, cilvēks nav izzinājis visuma robežas, lai spētu pasauli salīdzināt ar ko konkrētu. Iespējams, ka šāda iespēja pastāv tikai teorētiski, un kā būtne, cilvēks pastāv kā daļa no pasaules. …