Šis ir stāsts par sievieti. Tāds buduāra stāsts. Kaisle, tuvība un pilna gamma emociju piederas gultai. Bet gultā ir arī vientulība, vilšanās, ilgas un sapņi. Sievietei ir skaisti, kad piedzīvo kaisli un jūtas kopā ar kādu.
Bet Dairai diemžēl visa šī sajūtu pasaule ir jāizdzīvo vienai. Vienai savā dvēselē. Varbūt, ka tas no vienas puses nav slikti. Nē, nebūt Daira par to nepriecājas, bet arī neskumst. Viņai vienkārši sanāk laika sev. Arī bezkaislīgi visu no malas vērot. Nav iekšēju konfliktu ne jūtās, ne miesās.
“Es vēroju, var divas jaunas sapņotājas sirdis sastapties un divi kairi acu pāri lūgties mūzikas, kas klusēšanu pārtrauktu un viņu vietā runātu.”, R. Tagore: “Dārznieks”.
Tiešām bezkaislīgi, jo pie pilnas gammas kaisles un jebkādas tuvības emocijām pieder “sajūtu ķīmija” jeb sievietes fizioloģija. Ķermenis taču reaģē adekvāti uz fizioloģiskiem procesiem.
Dzīve savos līkločos un apstākļu savirknējumos ar Dairu ir izspēlējusi nežēlīgu likteņa kārti – būt sievietei bez attiecīgās fizioloģijas. Tas nozīmē ne vien, ka nebūs bērnu, bet arī nejust kaisli un tuvību. Neko nejust. Absolūti neko. Tikai ar prātu uztvert un saprast savstarpējās attiecības. Praktiskais cilvēkā jau steidz gavilēt – tas ir fiziski ērti un nevajag naudu tērēt paketēm un tamponiem. Viņa pat precīzi nezin cik tie vispār maksā. Bet Dairai nav citas vēlmes, kā būt novērtētai kā sievietei. Kā nekā viss fiziski jau ir savā vietā – lielas krūtis, kaunums ir ar skaisti gaiši brūnas krāsas apmatojumu utt.. Viņa ģērbjoties, vienmēr pieiet pie spoguļa un lepojas ar savu kakla dekoltē daļu un plecu daļu. Un kā patīk romantiska veļa!!! Ir taču sieviete!!! Viduslaiku gleznotājs Rubenss labprāt savos darbos attēloja spēcīgas un pilnīgas sievietes. Tolaik tāds bija sievietes skaistuma etalons. Ir taču viņās kaut kas! Tikai diemžēl vielmaiņa neļauj Dairai dzirkstīt ar savu sulīgo un saldo, ko sauc par sievišķību un seksualitāti.…
