Par viduslaikiem dēvējams tūkstošs gadu garš laika posms no antīkās kultūras bojāejas līdz renesanses kultūras sākumam Itālijā. Tas ir vēstures posms starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem.
Marksistiskajā vēstures zinātnē pieņemtās periodizācijas viduslaiku vēsture ir pasaules vēstures periods no verdzības iekārtas sabrukšanas Romas impērijā (476. m.ē.) līdz Anglijas buržuāzijas revolūcijai (17. gs. vidus).
Feodālismam Eiropā bija trīs stadijas:
* Agrīnie viduslaiki (5.gs. beigas – 11. gs. sākumam)
* Attīstības viduslaiki (11.gs. vidus – 15.gs. beigas)
* Vēlīnie viduslaiki (16.gs. sākumam – 17.gs. 1. puse).
Jaunās aritmētikas ieviešana veicināja to, ka tika dibinātas laicīgās skolas, kurās mācījās jaunieši, lai pēc tam nodarbotos ar tirdzniecību vai finanšu operācijām. Pirmās tādas veida skolas nodibinājās Itālijā. 1338. g. Florencē bija 6 abaka skolas ( ar vārdu abaks apzīmēja aritmētiku), katrā ap 1200 skolēnu. Tās radās visā Eiropā, likvidējot baznīcas monopolu izglītību. Šo skolu rašanos noteica jaunā laikmeta prasības pēc izglītotiem cilvēkiem, kas pārzinātu tehniku, tiesību zinātnes un medicīnu. Laicīgas skolas bija privātas, un tās radās pēc kāda skolotāja (maģistra) iniciatīvas. Šādas skolas kļuva materiāli neatkarīgas no baznīcas.
12. gs. Eiropā nodibinājās pirmās universitātes. Tā sauca pasniedzēju vai arī skolotāju un skolnieku apvienības. Universitātes bija pirmās augstākās mācību iestādes, un to rašanos stimulēja pilsētu attīstība. Tās kļuva par svarīgām viduslaiku institūcijām, kas nodrošināja intelekta un zinātnes attīstību, kā arī matemātikas. Šīs universitātes bija mūsdienu augstskolu pamatforma. Pirmās universitātes nodibināja Boloņā (1158.g.) un Parīzē (1215.g.). Sākotnēji Boloņas universitāte bija skola, kurā uz romiešu likumu pamatu tika izstrādātas juridiskās normas. …
