Mārtiņa dienas svinēšana ieviesta jau 650.gadā ar pāvesta Mārtiņa pavēli. Svētais Mārtiņš, ar ko saistās Mārtiņa dienas svinēšana, dzīvoja jau IV gadu simtenī.
Latvieši Mārtiņa dienu uzskata kā rudens beigu un ziemas sākuma dienu. Līdz šai dienai jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Pēc šīs dienas zeme dodas atpūtā, un ja to traucē arot, tad tāda zemē nav gaidāma nekāda raža.
Mārtiņos beidzas pieguļas laiks; arī lopus vairs nelaiž ganos. Ja to dara vēl pēc Mārtiņiem – zirgus un govis plēš vilki, kuriem šajā dienā atļauts darīt visu.
Līdz Mārtiņdienai nokauj arī paredzētos lopus, un kopā ar apkūlībām dzer cūku bēres. Pēc pabeigtiem darbiem dzīrēs nāk pats dieviņš.
Pēc ticējumiem Mārtiņš reizi gadā atjāj ar zirgu aplūkot sētas un laukus. Mārtiņu pavada Mārtiņbērni, nesot sētām, laukiem un lopiem svētību un auglību.
Līdzīgi Miķeļiem, kas apvienoti ar Apjumībām, Mārtiņi svinēti vienlaikus ar Apkūlībām. Mārtiņi iekrīt bagātā laikā, tāpēc galds ir bagātīgi klāts, netrūkst ēdienu un dzērienu: vistas un cūkas gaļa, pīrāgi, baltmaize, kaņepe, mizā cepti kartupeļi, putraimdesas, rauši, biezpiens. Mārtiņa pārziņā ir bites, tādēļ galdā ir saldais medalus ar medus plāceni.…